fbpx
Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on google

Mans pirmais bizness 9 gadu vecumā!? – 1. daļa ( S1E001)

Iztēlojieties ainu, 1993. gads, Latvija (nu tie kuri maz spēj kaut ko tādu iztēloties). Mazs trešās klases puika, bizness un nauda. Ja Tu esi tādā vecumā ka vari “reāli” atcerēties kāda Latvija bija 1993. gadā, tad pieļauju šie vārdu salikumi “Puika – Bizness – Nauda” Tev nedaudz iepleš acis. Taču jā, tieši par to arī būs šis stāsts. Par mani, par manu pirmo tā saukto biznesu un par naudu.

Ir pagājuši vairāki desmiti gadu. Daudz kas ir mainījies tik ļoti, ka daži no jums pat varētu prātot kā es to visu spēju atcerēties. Tomēr es atceros! Un nav gada manā dzīvē kad es to nebūtu kādam stāstījis. Tagad esmu nolēmis to izlikt uz šī digitālā papīra, lai šis manas dzīves viens no svarīgākajiem notikumiem ieēstos globālajā tīmeklī gluži kā kuģa vraki okeānu neskartajās dzīlēs.

Gluži kā šodien atceros to dienu, vietu kur risinājās mana uzņēmējdarbība, emocijas (uztraukumu tai skaitā) un gandarījumu par paveikto. Labi, nemocīšu jūs vairāk, ķeramies klāt pašam stāstam.

Es, Oskars Skarnelis, 9 gadus vecs puikiņš, kurš mācās trešajā klasē. Ir 90-tie un tajā laikā mums Latvijā ir tāds jaunas elpas laiks. Tikko esam atguvuši neatkarību. Mums parādās jauna valūta, Latvijas lats. Lati mums protams bija arī senāk, taču pa vidu nāca Krievijas rubļi un tad vēl “Repšiki” (Latvijsa rubļi).

Otra diezgan populāra valūta mūsu valstī ir ASV dolāri. Gluži vai kā filmās, daudzi darījumi notiek tieši šajā valūtā. Korumpētie ierēdņi staigā ar čemodāniem, kuros gulst aploksnes ar 100 dolāru banknotēm. Ir īstais laiks biznesam. To zina ik viens kurš šajā laikā bija ar galvu uz pleciem un kuram bija idejas.

Neskatoties uz to, ka man bija tikai 9 gadi, biznesa ideja parādījās arī man.

Es nezinu kā tieši es iedomājos izdarīt to ko darīju. Neesmu pārliecināts ka līdz galam zinu kas mani pamudināja uz šādu rīcību. Tomēr man ir aizdomas. Man ir aizdomas par to, ka es vēlējos nedaudz vairāk nekā man uz to laiku bija atvēlēts. Nebūt nebija tā, ka man būtu kaut kas pietrūcis, taču mēs visi zinām to teicienu: “Apetīte rodas ēdot!”

Mācoties trešajā klasē bērna prāts atrodas vēl tādā nosacītā eiforijā. Eiforijā par skolu, draugiem, notikumiem dzīvē. It kā tu vairs neesi tāds “sīkais”, jo ej skolā. Lai gan, nekāds lielais jau arī vēl ne, jo pat sākumskola vēl nav pabeigta. Visu gribās pamēģināt, acis šaudās uz visām pusēm. Viss šķiet tik vilinošs!

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Citi interesanti raksti

Pieraksties jaunumiem un uzzini vairāk!

Seko man sociālajos tīklos

Vēlies uzzināt kā PIESAISTĪT vairāk klientuS?

Mani iknedēļas padomi Tev noteikti noderēs, pieraksties!